31.12.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 336/109

1.1.

“Starpnieku maksājumu pakalpojumu sniedzēja” (turpmāk tekstā — “starpnieka MPS”) definīcija ierosinātās regulas 3. panta 6. punktā atsaucas uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju (turpmāk tekstā — “MPS”), “kas nepārstāv ne maksātāju, ne maksājuma saņēmēju, un kas piedalās naudas līdzekļu pārskaitīšanā”. Tā kā gan maksājumu, klīringa un norēķinu sistēmu operatori, gan ziņojumapmaiņas pakalpojumu sniedzēji piedalās līdzekļu pārvedumu izpildē, uz tiem var attiekties ierosinātās regulas piemērošana.

1.2.

Tomēr šādiem operatoriem un pakalpojumu sniedzējiem nav tiešu klienta attiecību ar maksātājiem vai maksājumu saņēmējiem, un tādēļ viņu rīcībā nav visas ierosinātajā regulā prasītās informācijas. Tādēļ pienākumus būt jāuzliek tikai tām kredītiestādēm, kas ir tieši iesaistītas attiecībās ar klientiem, vai tām finanšu vienībām, kas ir daļa no līdzekļu pārveduma izpildes maksājumu cikla, jo šādu vienību rīcībā būs vajadzīgā informācija (3).

1.3.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ECB iesaka ierosinātās regulas tekstā iekļaut nepārprotamu atbrīvojumu no tās piemērošanas jomas gan maksājumu, klīringa un norēķinu sistēmu operatoriem, gan ziņojumapmaiņas pakalpojumu sniedzējiem, kā arī tekstā iekļaut paskaidrojošu apsvērumu. Šis atbrīvojums neierobežos šādu sistēmas operatoru pienākumu nodrošināt, ka šajās sistēmās ievadīto maksājuma rīkojumu izcelsme var tikt noteikta, izmantojot pienācīgu sistēmas dalībnieku identifikāciju. Šajā sakarā ECB atzīmē, ka Trešajā naudas atmazgāšanas direktīvā ir apsvērums, kas precizē, ka attiecībā uz jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas kredītiestādēm vai finanšu iestādēm nodrošina vienīgi ziņojumu vai citas atbalsta sistēmas līdzekļu pārvedumiem, vai nodrošina vienīgi klīringa un norēķinu sistēmas, minēto direktīvu nepiemēro (4).

1.4.

Turklāt ierosinātās regulas 13. panta 2. punkts nosaka starpnieka MPS pienākumus gadījumos, ja tas nesaņem pilnīgu informāciju par maksātāju. Finanšu darba grupas (FATF) Īpašo ieteikumu VII par elektroniskajiem pārvedumiem (5) Pārskatīto skaidrojošo piezīmju (turpmāk tekstā — “Skaidrojošās piezīmes”) 12. un 13. punktā nav līdzīgu informācijas prasību. Šajā sakarā ECB iebilst pret ierosinājumu noteikt starpnieka MPS pienākumu informēt maksājuma saņēmēja MPS par to, ka informācija ir nepilnīga. Būtu piemērotāk šo pienākumu noteikt darījumā tieši iesaistītajām personām, proti, maksātāja MPS un maksājuma saņēmēja MPS, jo jebkurā gadījumā viņu rīcībā ir informācija, kas prasīta saskaņā ar ierosinātās regulas II un III nodaļu. Starpnieka MPS vienīgajiem pienākumiem jābūt tiem, kas minēti ierosinātās regulas 12. pantā un 13. panta 1. punktā un kas prasa, lai informācija par saņēmēju, kura saņemta kopā ar pārvedumu, saglabā kopā ar pārvedumu, kā arī lai to saglabā piecus gadus. Tādēļ ierosinātās regulas 13. panta 2. punktu būtu jāsvītro.

2.1.

Būtu vēlams nodrošināt pēc iespējas lielāku ierosinātās direktīvas par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū (6) 4. panta definīciju saskaņotību ar ierosinātās regulas definīcijām, jo īpaši “maksājumu pakalpojumu lietotāja” definīciju ierosinātās regulas 3. panta 8. punktā.

2.2.

FATF Īpašie ieteikumi VII par elektroniskajiem pārvedumiem (turpmāk tekstā — “ĪI VII”) nepārprotami attiecas uz finanšu iestādēm, tostarp naudas nosūtītājiem. Ierosinātajā regulā tiešas atsauces uz naudas nosūtītājiem nav. Ļoti iespējams, ka naudas nosūtītājus aptver “maksājumu pakalpojumu sniedzēja” definīcija ierosinātās regulas 3. panta 5. punktā, tomēr, lai nodrošinātu, ka tā ir nepārprotami saskaņota ar ĪI VII, ierosinātajā regulā varētu iekļaut atsauci uz naudas nosūtītājiem.

2.3.

Turklāt ierosinātajā regulā jāiekļauj arī “identifikācijas numura” definīcija, kas atspoguļotu iespējamās datu kombinācijas, kas vajadzīgas maksātāja identifikācijai.

3.1.

ECB norāda, ka ierosinātās regulas 6. apsvērumā norādīts atbrīvojums saskaņā ar noteiktiem nosacījumiem attiecībā uz, cita starpā, tādu līdzekļu pārvedumiem, kuri izriet no “komercdarījumiem”. Ierosinātajā regulā nav “komercdarījuma” definīcijas, tomēr tās 2. panta 2. punkts precizē, ka ierosināto regulu “nepiemēro līdzekļu pārvedumiem, kas izriet no komercdarījumiem, kuri veikti izmantojot kredītkarti vai debetkarti vai citu līdzīgu maksāšanas līdzekli”.

3.2.

Skaidrojošo piezīmju 10.a punkts nelieto terminu “komerciāls”. Tas nosaka, ka ĪI VII neattiecas uz pārvedumiem, kas izriet no darījumiem, kuri veikti izmantojot kredītkarti vai debetkarti, tik ilgi, kamēr kredītkartes vai debetkartes numurs pavada visus no darījuma izrietošos pārvedumus. Tomēr 10.a punkts nosaka arī to, ka tad, ja kredītkartes vai debetkartes izmanto kā maksājumu sistēmu naudas pārveduma veikšanai, uz tām attiecas ĪI VII un vajadzīgo informāciju jāiekļauj paziņojumā. Tas norāda uz to, ka ĪI VII nošķir karšu lietošanu samaksai par precēm un pakalpojumiem (uz ko ĪI VII neattiecas) no karšu lietošanas kredīta pārvedumu veikšanai (uz ko ĪI VII attiecas). ECB iesaka pārstrādāt ierosinātās regulas 6. apsvērumu un 2. panta 2. punktu, lai nodrošinātu labāku saskaņotību ar Skaidrojošajām piezīmēm (7).

3.3.

Liekas, ka ierosinātās regulas 2. panta 2. punkts balstās uz pieņēmumu, ka maksātāja un/vai maksājuma saņēmēja MPS vienmēr ir iespējams noteikt, vai debetkartes un kredītkartes tikušas izmantotas, lai samaksātu par precēm un pakalpojumiem, vai tās izmantotas, lai veiktu kredīta pārvedumus. Tomēr šāds pieņēmums ne vienmēr ir pareizs, jo šādiem darījumiem var izmantot visa veida maksājuma instrumentus. Izdarot maksājumu ar kredītkarti vai debetkarti, vienīgi kredītkaršu vai debetkaršu sistēmas īpašnieks vai operators saņem informāciju, izmantojot kuru var secināt darījuma iemeslu. Maksātāja un maksājuma saņēmēja MPS saņem vienīgi informāciju, kas ir vajadzīga, lai norēķinātos par darījumu viņu klienta kontā, t.i., viņi nesaņem informāciju par darījuma iemeslu. Tādēļ tāda režīma noteikšana MPS, kas liek viņiem pārbaudīt šādu darījumu iemeslu, neveicinās maksājumu sistēmu vienmērīgu darbību. Tātad, neskatoties uz to, ka ECB izprot vēlmi atbrīvot darījumus, kuros, lai samaksātu par precēm un pakalpojumiem, izmantota kredītkarte vai debetkarte, no prasības iekļaut tajos pilnīgu informāciju par maksātāju, šāds ierosinājums šķiet nerealizējams, jo ierosinātās regulas subjektu rīcībā nav līdzekļu, kuri tiem ļautu visos gadījumos noteikt maksājuma iemeslu. Tomēr 2. panta 2. punkta nolūks var būt tas, ka norēķināšanās (izmantojot maksātāja MPS) saskaņā ar rēķinu par attiecīgajām kredītkartes transakcijām, ko veic maksātājs, nav daļa no kredīta pārveduma, kura pamatā ir kredītkartes izmantošana, bet gan pavisam cits maksātāja kredīta pārvedums kredītkaršu uzņēmumam. Ja tas atbilst patiesībai, ECB piekrīt 2. panta 2. punkta saturam, bet juridiskās noteiktības interesēs iesaka šo nolūku ierosinātajā regulā paust skaidrāk.